Šonedēļ Latviju pāršalca bezprātīgi ārprātīga ziņa: „Tikai 4% no Latvijas iedzīvotājiem uzskata ekonomisko situāciju valstī par labu!” Savilkuši deķīšus uz savu pusi tā, ka pat kājas lādzīgi vairs nevar apsegt.. Un nu brīnās: „Kā ta’ tā!”
Man gan ir cits atskaites punkts – rinda pēc bezmaksas zupas pie krišnaītu tempļa Kr.Br.ielā, ko savu laiku ir paspējis apdziedāt pat K.Dimiters laikā, kad valsts galva bija monarhistisko tradīciju aizsācējs Latvijā – Kārlis-Guntis-Mazais Ulmanis II.
Pat ekonomiski visdrūmākajos laikos rinda pie gejiski-rozā krāsotā nama tālajos-tumšajos 90tajos nekad nav sasniegusi blakus mājas rotaļu veikala durvis.
Šobrīd pat izvirzu hipotēzi – brīdī, kad pēc-pusdienām-kārojošu-izsalkušu-bārdaiņu-bariņš būs sasniedzis rotaļu veikala durvis – ekonomiskā situācija būs neatgriezeniska un mūs sagaida postaža vismaz trīs paaudžu garumā.
Mēģināšu divos trīs vārdos paskaidrot kāpēc – dodoties pēc kārtējā lego klucīšu komplekta bērnelis, noraugoties uz milzīgo izsalkušu skrandaiņu baru, varētu iegūt tik odiozi-grandiozu „trauma moralis”, līdzīgi kā bērnelis mūžīgi atceras pirmo redzēto šausmu filmu. Šīs atmiņas par baismīgo gājienu uz veikalu kā vīruss izplatītos viņa vienaudžu vidū utt., u.tml. kā rezultātā mūsu jaunākā paaudze slimotu ar afektīvu nākotni negaidošu pesimismu sindromu.
Tāpēc šajā gadījumā ir divi risinājumi – klapēt ciet bērnu veikalu vai krišnaītu templi...
Kamēr nav piepildījies visļaunākais no scenārijiem, varu priekpilni murmināt: „mums ar katru dienu palielinās izaugsmes iespējas!” (jo katru dienu slīkstam arvien dziļākā purvā).
Man gan ir cits atskaites punkts – rinda pēc bezmaksas zupas pie krišnaītu tempļa Kr.Br.ielā, ko savu laiku ir paspējis apdziedāt pat K.Dimiters laikā, kad valsts galva bija monarhistisko tradīciju aizsācējs Latvijā – Kārlis-Guntis-Mazais Ulmanis II.
Pat ekonomiski visdrūmākajos laikos rinda pie gejiski-rozā krāsotā nama tālajos-tumšajos 90tajos nekad nav sasniegusi blakus mājas rotaļu veikala durvis.
Šobrīd pat izvirzu hipotēzi – brīdī, kad pēc-pusdienām-kārojošu-izsalkušu-bārdaiņu-bariņš būs sasniedzis rotaļu veikala durvis – ekonomiskā situācija būs neatgriezeniska un mūs sagaida postaža vismaz trīs paaudžu garumā.
Mēģināšu divos trīs vārdos paskaidrot kāpēc – dodoties pēc kārtējā lego klucīšu komplekta bērnelis, noraugoties uz milzīgo izsalkušu skrandaiņu baru, varētu iegūt tik odiozi-grandiozu „trauma moralis”, līdzīgi kā bērnelis mūžīgi atceras pirmo redzēto šausmu filmu. Šīs atmiņas par baismīgo gājienu uz veikalu kā vīruss izplatītos viņa vienaudžu vidū utt., u.tml. kā rezultātā mūsu jaunākā paaudze slimotu ar afektīvu nākotni negaidošu pesimismu sindromu.
Tāpēc šajā gadījumā ir divi risinājumi – klapēt ciet bērnu veikalu vai krišnaītu templi...
Kamēr nav piepildījies visļaunākais no scenārijiem, varu priekpilni murmināt: „mums ar katru dienu palielinās izaugsmes iespējas!” (jo katru dienu slīkstam arvien dziļākā purvā).
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru